Jauna meitene ieradās ciemā. Viena. Bez radiniekiem. Līdzi viņai bija tikai neliela ceļasoma. Vietējie iedzīvotāji minēja: kas viņa tāda ir? Viņa apmetās mājā, kur kādreiz dzīvoja Vizma – vietējā vecenīte
Viņa nebija redzēta jau aptuveni divus ar pusi gadus. Inspektors kopā ar meklētājiem organizēja mežu pārmeklēšanu, vietējo iedzīvotāju aptaujas ciemā un kaimiņu apdzīvotās vietās. Vizma bija pazudusi. Viņai jau bija ļoti cienījams vecums, devītais gadu desmits pilnā sparā. Ja ar viņu kaut kas bija noticis, viņa diez vai pati būtu izdzīvojusi.
Neviens no radiniekiem nebija ieradies. Tāpēc ciemā domāja, ka vecenītei neviena nav. Un te pēkšņi, ne no šā, ne no tā, ierodas meitene. Vai tiešām kāda mazmazmeita? Vai arī radinieki nebija gribējuši apgrūtināties un pārdeva zemes gabalu ar māju? Jaunā saimniece ātri iejutās. Jau pirmajās dienās viņa attīrīja dobes un dārzu no nezālēm. Pēc tam sāka labot žogu, māju. Aizbrauca uz pilsētu pēc instrumentiem. Visu darīja pati – vīrieši vēroja un brīnījās. Tik jauna, bet tādas prasmes! Ne katram puisim ir dots būt tik prasmīgam.
Viņa šķita dīvaina. Vairākas reizes mēģināja ar viņu iepazīties. Meitene izrādījās dīvaina. Viņa vai nu klusēja atbildē, vai runāja mīklās.
– Kā tevi sauc, skaistule?
– Sauciet kaut par Lakstīgalu, kaut par Klinšu rozi, kaut par Lapsu.
– Un no kurienes pie mums esi atbraukusi?
– No turienes, kur vēji siltāki un lietus nav redzams.
Īsāk sakot, divu mēnešu laikā neviens ar viņu īsti neiepazinās. Noslēgta un ļoti neparasta. Daudzi brīnījās – mēneša laikā māja kļuva kā jauna, bet uz zemes gabala jau sāka lauzties cauri jauni dzinumi – meitene bija paspējusi uz sezonu. Savukārt otrā mēneša beigās viņa iegādājās melnu suni. Lielu, ļaunu. Ikviens, kas tuvojās, tas sāka rūkt, un tā, ka pat sirds satrūkās. Vietējiem puišiem svešiniece šķita diezgan pievilcīga. Slaida, simpātiska, zaļām acīm. Stingra un dīvaina, bet tās ir sīkumi, ja atrod pareizo pieeju.
Kādu reizi agri no rīta meitene ieraudzīja, ka viņu vēro kāds puisis. Pieliekot grābekli pie žoga, viņa piegāja viņam klāt.
– Vai vari man palīdzēt? Vakar mēģināju atvērt pagraba lūku – tā iestrēga. Varbūt kaut kas ar eņģēm.
– Protams, skaistule. Ja pateiksi savu vārdu.
– Aija.
– Un es esmu Mārtiņš. Priekš tevis var saukt par Māri.
Jaunā cilvēka domās pazibēja: “Beidzot, pieķērās. Citādi visu laiku klusēja, izlikās par labu meiteni.” Pārbaudījusi, ka neviens nepamanīja, kā viņa ielūdza puisi pie sevis, meitene ielaida Mārtiņu mājā. Viņš, it kā šeit jau būtu bijis, devās uz pagrabu bez norādēm.
Vakarā ciematā sacēlās troksnis. Pazudis viens no iedzīvotājiem. Inspektors sāka interesēties, kurš ko redzējis. Izrādījās, viena no iedzīvotājām pa logu pamanīja, ka puisis gāja uz māju, kur dzīvoja svešiniece. Sarunā ar inspektoru Aija teica, it kā Mārtiņš būtu palīdzējis viņai salabot pagraba durvis un pēc tam solījis saplūkt viņai meža ziedu pušķīti. Vairāk viņa viņu neesot redzējusi.
Pēc divām dienām notika otrais gadījums. Un atkal neviens īsti neko nezināja. Tas, starp citu, Mārtiņa draugs – Toms. Viņam bija patiesi slikta reputācija – braukāja, komunicēja ar ne tiem labākajiem ciema cilvēkiem. Vairākas reizes tika pieķerts. Inspektors pat uzelpoja ar atvieglojumu, lai gan viņam bija jāsāk meklēšanas procedūra. Lietā iesaistījās izmeklētāji no novada centra. Pat solīja piešķirt pilsētniekus, ja situācija neuzlabosies.
Visi apkārtnē zināja, ka Toms, Mārtiņš un Pēteris bija draugi. Viņi trīs bieži uzsāka neveselīgas aktivitātes. Pēdējais, kas palicis no šīs trijotnes, turēja aizdomās Aiju. Un pat izstrādāja plānu, kā izvilināt no viņas visu patiesību. Agri no rīta, kad saule vēl tikai gatavojās lēkt, meitene devās uz aku pēc ūdens. Tur viņš arī viņu uzlaikoja.
– Labu rītiņu. Domā, ka es nesaprotu, ka tu esi iesaistīta manu draugu pazušanā?
Puisis strauji izlēca no aiz akas un, nonākot tieši Aijas priekšā.
– Tagad tu man visu izstāstīsi, citādi kādu dienu tu un tavs melnais krancis viena jauka diena aizmuks un tu viņu nesasauksi atpakaļ. Saprati?
– Es ne…
Skaļš sauciens pārtrauca meiteni.
– Nemelno. Kur tu viņus turi? Ejam pie tevis, un tu viņus atlaidīsi.
Kopā ar Aiju Pēteris devās tieši uz viņas zemes gabalu. Ciematā vēl visi gulēja, un neviens nevarēja pat iedomāties, kas tajā brīdī notiek uz ielas. Zaļacainā skaistule ar žestu nomierināja suni, kurš bija gatavs uzrūkt ciemata iedzīvotājam. Pēc tam viņi abi iegāja mājā. Negaidīti meitene sāka šņukstēt.
– Tikai nevajag visu šo. Vienkārši pasaki, kur mani draugi, un tev nekas nebūs.
Aija nešņukstēja, bet gan smējās. Durvis pašas aizcirtās aiz Pētera muguras. Meitene lieliski saprata, ka tas ir tikai īslaicīgi. Drīz puisis nāks pie prāta. Bet ar šīm minūtēm viņai pietika, lai īstenotu plānu. Aija atvēra pagraba lūku un kā lupatu lelli iemeta Pēteri lejā. Pēc tam nolaidās pati un aizvilka viņu pie draugiem.
Visi trīs – Mārtiņš, Toms un nu arī Pēteris izrādījās sasieti. Pirmie divi lūdza ūdeni. Gaiss bija sauss un ass no putekļiem. Aija iegāja telpā ar petrolejas laternu.
– Ko mēs tev izdarījām? Ja nevēlies iepazīties – vienkārši pasaki. Kāpēc rīkot visu šo cirku?
Visaugstāk sūdzējās Pēteris. Pārējie bija bez spēka. Aija piegāja tuvāk, kārtīgi apskatīja savus ciemiņus un atkal iesmējās. Viņa atkāpās dažus metrus un sāka pārveidoties. Puišu priekšā vairs nebija slaidās skaistules, meitene pārvērtās par vecu sievieti – labi zināmo vecmāmiņu Vizmas, to pašu, kas pazuda pirms vairāk nekā diviem gadiem.
Vizma bija atgriezusies! – Nevar būt! Ak tu ragana!
– Jūs domājāt, ka varat vienkārši ienākt manā mājā un mēģināt mani aptīrīt? Un, kad es pretojos, vēl mēģināt no manis atbrīvoties? Jā, jums gandrīz izdevās to izdarīt. Ja es būtu parasta vecmāmiņa – jums viss būtu izdevies. Bet es esmu dzimtas ragana. Pat tā, ko man nodarīji tu – Māri. Varat saukt, cik gribat, neviens jūs nedzirdēs. Starp citu, par ko pārvērtās tās dārglietas, ko jūs iznesāt?
– Par melnzemi.
– Pareizi. Esmu pietiekami gudra, lai paslēptu īstās dārglietas, bet jums iedotu apburto viltojumu. Domājat, ja jūs trīs spējāt tikt galā ar vecu sievieti, tad pēc jums neatnāks? Kā redzat, atnāca.
– Ko tu gribi? Vienkārši atlaid mūs, mēs nevienam neko nestāstīsim.
– Jūs neko nestāstīsiet, jo es zinu ka tā arī būs. Viss, ko es vēlos, ir atmaksa. Ziniet, kas ir mans suns? Tā ir visbriesmīgākā būtne, ko jūs jebkad varētu satikt. Un tā ir pilnībā man uzticīga. Kad jūs pirmo reizi atnācāt pie manis, es līdz pēdējam ticēju, ka kādā no jums ir palikusi daļiņa cilvēcības. Kļūdījos. Viens iesāka, otrs turpināja. Trešais viņus neapturēja, bet tikai atbalstīja. Vai tas jums sagādāja prieku?
– Nē. Vecmāmiņa Vizma, lūdzu.
– Labi. Es beigšu jums te ko stāstīt, tāpat redzu, ka bezjēdzīgi.
Vecenīte nodzēsa lampu un izgāja no redzesloka. Pēc tam viņa uzkāpa pa kāpnēm augšā. Pasauca savu mīluli un, kaut ko viņam pateikusi, ielaida pagrabā. Tālāk viņa pārvērtās par meiteni un uz visiem laikiem aizgāja no ciema. Šoreiz pavisam. Aija aizgāja no ciema rītausmā, neatstājot nekādas pēdas. Mežs un tumsa viņu paslēpa. Neviens viņu vairs nekad neredzēja. Taču viņas darbības sekas ciema iedzīvotāji jutīs vēl ilgi.
Lasi vēl: Kārlis katru mēnesi sūtīja mātei naudu, līdz nejauši satika viņu restorānā ar jaunu puisi
Tajā pašā rītā, kad ciema ļaudis pamodās un sāka savas dienas gaitas, pamanīja, ka pazudis arī Pēteris. Tas izraisīja vispārēju satraukumu. Trīs pazušanas divu nedēļu laikā! Inspektors un novada darbinieki, kas drīz ieradās, rūpīgi pārmeklēja Vizmas (tagad Aijas) māju. Viņi atrada lūku uz pagrabu, bet tā bija tik stingri aizvērta, ka to nācās uzlauzt ar lauzni. Pagrabs bija tukšs. Tikai sausi putekļi, pāris vecas kastes un neizsakāma, smaga klusuma sajūta. No Mārtiņa, Toma vai Pētera nebija nekādu pēdu. Nebija ne ka kas liecināja par šo ciema stāstu. Bija tikai dziļi saskrāpēta akmens plāksne pagraba stūrī, it kā kaut kas milzīgs būtu mēģinājis no tās izrauties.
Aijas melnais suns arī bija pazudis. Viņu meklēja, bet neatrada. Ciemā valdīja bailes un neziņa. Oficiāli vīrieši tika pasludināti par bezvēsts pazudušiem. Daži domāja, ka viņi aizbēga no likuma, citi klusībā sačukstējās par Vizmas leģendām un viņas spējām. Māja palika tukša, un neviens vairs negribēja tajā dzīvot. Ciemā sāka izplatīties jaunas baumas: par vējā dzirdamiem saucieniem naktīs no pamestās mājas pagraba; par dīvainiem ēnas veidiem, kas parādās uz akas malas agrā rītausmā.
Vienmēr, kad kāds iedzīvotājs uzdrošinājās tuvoties pamestajai mājai, viņu pārņēma auksts, neizprotams šausmu vilnis. Un tad viņi dzirdēja, ka mežā rūc melns, liels suns. Tā Vizma nodrošināja ne tikai savu atriebību, bet arī pastāvīgu atgādinājumu visam ciemam, ka dabas spēki un senie noslēpumi ir daudz varenāki par cilvēku ļaunumu un alkatību. Ragana bija aizgājusi, bet viņas klātbūtne uz mūžu palika iespiesta šajā vietā.
Šo stāstu kāds Valmieras novada iedzīvotājs atrada sava vec vectētiņa mājā, noplukušā kladē. Stāsta beigās bija rakstīts 1869.gads. Atrodot šo stāstu atliek vien nopriecāties, ka tajā nebija minēts konkrēts ciema nosaukums. Jo šis vis ir ļoti mistiski un tik ticami tam laikam, ka pazūd vēlme “rakt dziļāk”.
